Pete Anderson

Autori: • Daiga Mazvērsīte , Latvijas Radio 2 žurnāliste Pitam Andersonam 22. martā apaļi 70! Šī ziņa izklausās neticama, jo, šķiet, pavisam nesen „Liepājas dzintarā ’87” Pita un grupas „Arhīvs” atskaņoto rokenrolu pavadībā lēkāja ne tikai klausītāji pārpildītajā „Pūt, vējiņi!” koncertestrādē, bet pat godājamā festivāla žūrija. Tādu pašu neprātīgu dejotprieku, pateicoties „Arhīvam”, esmu piedzīvojusi gan kultūras namā „Draudzība”, gan pirmajā festivālā „Roks par neatkarību” 1989. gadā Rīgas Sporta pilī. Nu nav vairs ne „Draudzības”, ne Sporta pils. Sveiks un vesels palicis tikai Andersons, kurš savu oriģinālo vārdu pāri - Pēteris Alfrēds – pasē jau labu laiku oficiāli nomainījis pret Pitu un visus šos gadus konsekventi Latvijā dziedājis tikai angļu mēlē. Turklāt mūziķis izskatās savam vecumam pārsteidzoši labi, par ko noteikti var pateikties ne tikai krietni jaunākajai sievai Annai, bet arī rokenrola enerģētikai, kas liek kustēties un būt allaž labā sportiskā un muzikālā formā. Taču ne vienmēr mūziķim klājies tik labi – pēc 1969. gada Rīgas atbildes Vudstokai, proti, grandioza pirmā rokfestivāla „Daugavas” sporta namā, rokenrola attīstībai Latvijā praktiski tika pielikts punkts. 70. gados liela daļa rokmūziķu emigrēja vai nodzērās, arī Pitam Andersonam bija visas iespējas izdarīt ja ne pirmo, tad pēdējo. Piecreiz iesniedzis dokumentus izbraukšanai un piecreiz saņēmis atteikumu, mūziķis ieslīga depresijā. Turklāt varas iestādes izteica atklātus draudus viņa meitas Džoanas dzīvībai, ja Pits nerimsies un nemetīs mieru saviem centieniem padarīt Amerikā dzimušo rokenrolu par padomju cilvēka izklaides sastāvdaļu. Iespējams, tieši tolaik Andersons iemācījās noslēgties savā pasaulē, būt pašpietiekams. Joprojām skaļa slava viņu neinteresē, popularitātes dēļ mūziķis nav gatavs izrādīt ne guļamistabu, ne drēbju skapi, kaut gan ar savām zilajām zamša kurpēm kājās 80. gadu Latvijā lika atskatīties ikvienam garāmgājējam. Vispār ir apskaužami, ka cilvēks atrod savu ideālo dzīvesveidu, ko konsekventi īsteno. Pita Andersona gadījumā tas attiecas vispirms jau uz mūziku, kuru viņš izpilda un kurai veltījis savu mūžu, taču arī tās ārējie atribūti viņam nav sveši, kaut jūtami atšķiras no viņa laikabiedru brīžam pelēcīgās ikdienas. Klausoties diskusijās par to, cik grūti, lūk, latviešu mūziķiem „izsisties” rietumos un tagad jau arī austrumos, jājautā – vai šie nelaimes putni ir pieredzējuši kaut simto daļu no tā, kas bija liets Pita Andersona mūža kausā. Viņš nebaidījās doties uz Tallinu, spēlēt un dziedāt igauņu grupā „Optimistid”, lai tikai būtu kopā ar rokenrolu, kas plūst viņa dzīslās asiņu vietā. Un mūsu rokenrola karalim nekad nav bijis jāpiedalās viņa personību transformējošos šovos, lai sasniegtu kāroto popularitāti. Kaut vai par savu apskaužamo pastāvību, nelokāmo mugurkaulu un mīlestību pret mūziķa darbu Andersona personība ir pelnījusi cieņu un apbrīnu. Krievu mūzikas pētnieks Artēmijs Troickis pamatoti mūsu Pitu sauc par pirmo vērā ņemamo rokenrola pionieri visā Padomju Savienībā. Iespējams, šeit gods tomēr būtu jādala ar Valeriju Seifudinovu jeb Seiski un Zigismundu Lorencu, kā arī saksofonistu Edvīnu Sirmbārdi jeb Klifu, ar kuru pirms pāris gadiem iepazinos Centrāltirgū. Viņš man izpalīdzēja ar krēslu nešanu, un, jāsaka, no kādreizējā seksa simbola auras nebija palicis itin nekā. 60. gadu rokenrola „aizliegtā augļa” aromātu un sulīgumu nedaudz var izjust, piemēram, Eižena Valpētera sastādītajā grāmatā „Nenocenzētie”, kuras tirāža tika izķerta zibensātrumā. Taču tās lasītāji bija toreizējā radošā un meklējošā jaunatne, kas nevēlējās samierināties ar padomju „ierindas mācību”. Taču par šo dumpinieciskuma pilno laiku joprojām tiek runāts par maz, tāpat kā par maz izzināta rokenrola vēsture – jābrīnās, ka pēdējos gadudesmitos nav uzradies neviens urķīgs pētnieks, kas gribētu no vēstures ķieģeļiem restaurēt sabrukušo ēku. Jā, Pits Andersons nav bijis izsūtīts Sibīrijā, nav liecis muguru raktuvēs, tomēr ir viens no padomju iekārtas represētajiem. Zināmā mērā, kā tādi var justies daudzi no mums – kuri saukti uz čeku, iebiedēti, tirdīti par savām iekārtai nepieņemamajām interesēm. Par laimi rokenrola ciltstēvs piedzīvoja savu atdzimšanu, kad 1980. gadā, igauņu grupai „Rock Hotel” uzstājoties kolhozā „Nākotne”, dziedātājs Ivo Linna, iepriekš nebrīdinot, uzrāva Pitu uz skatuves, kur viņš milzu uztraukumā nodziedāja „Blue Suede Shoes”. 1982. gadā Pitu uzaicināja pievienoties blūzmeņa Jāņa Vanadziņa un ģitārista Ulda Fārta izveidotajai grupai „Dopings”, kas drīz vien pārtapa ansamblī ar pieklājīgāku nosaukumu „Arhīvs”. Pašlaik Pita Andersona vārds zināms daudzās pasaules valstīs, 2009. gadā Nešvilā viņa albums „Brass-A-Billy” starptautiskajā mūzikas konkursā „Just Plain Folks Music Awards” ieguva 1. vietu „rockabilly” albumu kategorijā. „Melody Makers”, „Sapņotāji”, „Revengers”, „Sfinksi” – cik joprojām maz zināms par rokenrola rītausmu Latvijā, kuras radītāji lielākoties mīt viņpus okeānam. Bet leģendārais Pits Andersons ir palicis šeit – droši vien vasarā garāmgājējiem atkal būs iespējams paklausīties viņa priekšnesumos rokabilī vakaros Līvu laukumā, nemaz nenojaušot, ka viņiem spēlē pats Karalis.