1963. gadā seko vēl viena amatieru līmeņa grupa, kura pastāv tikai dažus mēnešus, līdz beidzot ap 1964. gadu tiek izveidota leģendārā “The Melody Makers", kurā viņš kļūst par solistu un apgūst ritma ģitāras spēli. Grupai izņemot iepriekšējās grupas bundzinieku tika piesaistīti pilnīgi jauni dalībnieki. Klāt nāca arī Zigmunds Lorencs, kuram pirmajam visā Latvijā bija īsta amerikāņu “Fender Stratocaster” ģitāra.  Jauno nosaukumu aizņēmās no populārās angļu popmūzikas avīzes “Melody Maker”, kuru paretam Rīgā ieveda kāds ārzemju, visdrīzāk jau arābu vai grieķu jūrnieks.
Dabīgi, ka viss repertuārs bija strikti angļu valodā un tika sastādīts no rokenrola zvaigžņu standartiem. Grupa ļoti ātri kļuva par skandalozu, sensacionālu kulta grupu jauniešu vidū, tai radās daudz fanu un sekotāju. Visur kur vien viņi uzstājās – skolās, tehnikumos, privātpasākumos, kāzās - viņu puspagrīdes koncertiem bija raksturīga pielūdzēju sajūsma, tuva ekstāzei. Jaunieši azartiski dejoja, spiedza kā traki, - patiesībā, vienkārši adekvāti uztvēra mūziķus un rokenrolu, bet tolaik to pielīdzināja uzvedībai, kas neatbilda īsteno “komunisma cēlāju” uzvedības standartiem. Par cik skolu vadība arī dalījās uz tiem, kas atbalstīja jaunatni jeb vismaz netraucēja un dvēselē priecājās par šādām brīvības izpausmēm, un tādiem, kas baidījās no iespējamiem ekscesiem un apvainojumiem “antisovjetisma” atbalstīšanā, tad tie otrie bieži vien izsauca miliciju vai “družiņņikus”, kuri rupjā veidā veda ārā iekarsušo publikas daļu no zāles, centās apstādināt dejas un pašu koncertu. Visu laiku visiecienītākā vieta kur spēlēt bija Valsts Mākslas akadēmija (“Akuška”) slavena ar savu liberālo, brīvdomātāju attieksmi kā no studentu, tā arī no pasniedzēju puses. Katru reizi, kad “Makers” spēlēja akadēmijā fani šturmēja to visos iespējamos veidos: pa tualetes logiem, caur jumtiem, pagrabu, vienkārši ar spēku un māniem izspraucās cauri apsargiem pie ieejas durvīm.

(sk. turpinājumu par 60.-ajiem gadiem 2. un 3. lappusēs)